Imanta nevaid miris,
Viņš tikai ļergu pārdzēries dus
/Tautas parodija par A. Pumpura dzejoli/
Sāku ar dzejnieka vārdiem, bet nē, tas, draudziņ, nav par mani. Par šo blogu varbūt gan, bet varbūt tomēr nē. Lai nu kā, ieturēju zināmu pauzi. Kāpēc? Nu laikam jau tāpēc, ka bija ko darīt.
Kopš pēdējā ieraksta ir noticis daudz lielu lietu. Lielākā no tām - esmu aizmucis no vecākiem un uzsācis dzīvi savā dzīvoklī, bet tas nu tā. Pašam, protams, prieks. Dzīvoklis visai jauks, tikai jāremontē un jāiekārto gan. To gan es vairāk uztveru kā plusu, jo sakarā ar to man gadu nav jāmaksā īre, es varu visu iekārtot kā vien vēlos un arī beidzot izdarīt kaut ko ar rokām un paliekošu. Kādā no iepriekšējiem ierakstiem noteikti esmu atzīmējis to, ka tas man ir svarīgi.
Vēl pluss tādam variantam ir tas, ka dzīvoklis nav pilns ar vecām un tizlām mēbelēm, kuras daži izīrētāji uzskata par baigo plusu. :)
Vēl es esmu [jau trešoreiz] pieņēmis lēmumu mainīt darbavietu, un [šoreiz pa īstam] no 10. jūnija vairs nedarbošos loģistikā. Pagaidām nedaudz meklēju citu darbu, ir pāris varianti, bet neteikšu "hop", jo nekas vēl nav sarunāts. Lai nu kā, es uz to visu skatos pozitīvi un ticu, ka izdosies. :)
Ja jau pieskārāmies darbiem, tad atkal ir radusies doma uzsākt darba lietām veltīta bloga rakstīšanu. Līdz šim neesmu to sācis darīt slinkuma un kaut kādas nelielas nedrošības dēļ, bet laikam jau jāpamēģina, par ļaunu jau tiešām nenāks.
Gan jau tuvākajās dienās uzrakstīšu vēl ko, iespējams, pat ko prātīgu un vairāk nekā vienam cilvēkam aktuālu. Noslēgumā rekur jums kāds interesants videomateriāls, kurā redzams Ansamblis Ansamblis ar vokālistu Kasparu Upacieri pie mikrofona. Šādu video dēļ man tiešām reizēm ir žēl, ka deviņdesmito gadu sākumā es nebiju diez ko saprātīgā vecumā.
Aiiiiiziet!
