#36

RĪGA, 19.07.10. Nepagāja pat mēnesis, un atkal jauns ieraksts blogā. Tad, nu lūk, pēdējās divas nedēļas nogales tika aizvadītas divos pilnīgi atšķirīgos un tajā pašā laikā līdzīgos vasaras festivālos.

Pirmais bija jau sesto gadu Cēsu pusē notikušais Fonofest, kurā šogad viesojos pirmoreiz. Un patiesi, bija tā vērts. Lieliska mūzika, lieliska atmosfēra un patīkama kompānija. Tāpat arī viens dikti skaists personisks ieguvums. :) Nākamgad noteikti braukšu atkal!

Otrais bija par diviem gadiem jaunākais, bet vairākas reizes lielākais Positivus, kurš šogad, lai arī kopumā vērtējams pozitīvi un ar "noteikti bija tā vērts" atzīmi, tomēr lika nedaudz vilties. Esmu bijis visos Positivus festivālos, sākot no pirmā, kurš notika 2007. gadā. Toreiz to apmeklēja ļoti maz cilvēku, un jau tad bija skaidrs, ka tādu ekskluzivitāti ilgi atļauties nevarēs, un nākotnē ir iespējami tikai divi scenāriji. Pirmais - festivāls saglabā savu īpašo sajūtu un pēc pāris gadiem tiek slēgts, jo izmaksā pārāk dārgi. Otrais - festivāls kļūst masveidīgāks, mazāk ekskluzīvs un lielu daļu no tā apmeklētājiem sastāda vidējais Latvijas proletariāts, kuram šāds pasākums (kāds tas bija sākumā) ir daudzreiz par smalku.

Nu lūk, ja pirmos divus gadus Positivus bija nudien ekskluzīvs, tad pagājušgad, lielā mērā pateicoties Prāta Vētrai un Mobijam, tas jau bija kļuvis par masveidīgu pasākumu, bet vienalga bija saglabājis to īpašo Positivus sajūtu no pirmajiem diviem gadiem. Tur kaut kas patiešām bija, un likās, ka zelta vidusceļš būs atrasts.

Šogad vilties lika gan grupu saraksts pirmajā vakarā (esošās bija gana labas, bet absolūti nekā tāda wow), gan vidējais pasākuma apmeklētājs, gan arī dažas organizatoriskas lietas, par kurām vienkārši nebija padomāts. Pirmkārt, tas, ka uz Cēsu alus skatuves notiekošo normāli traucē baudīt kaut kāds bums bums no vecās estrādes, kur notiek kaut kādas sekundāras muļķības, otrkārt, sačakarētā pludmale. Ja visus iepriekšējos gadus, pludmale bija vieta, kur valda vai nu pilnīgs miers, vai arī aktivitātes notiek tikai vienā tās galā, tad šogad bardaks un troksnis bija visā pludmales garumā, kas galīgi nebija forši.

Nākamgad noteikti braukšu un tiešām ticu, ka Positivus Music komanda ņems vērā publikas atsauksmes un ir spējīgi atrisināt visas nebūšanas, ko viņiem no sirds arī novēlu! :)

Un jā, es ceru, ka arī Beach Party organizatori nākamgad radīs iespēju turpināt šo festivālu, jo es ļoti nevēlos, lai visa tā masa mestos uz Positivus, kas pretējā gadījumā varētu kļūt par vienīgo tāda mēroga festivālu Latvijā.

***

Visādi citādi man arī iet labi, no augusta sākuma atkal būšu darbā, un skatos uz to ar lielām cerībām un interesi, bet par to citreiz.

Turās! ;)

#36

 RĪGA, 11.06.10. Un tā tam, un tā tam būs griezties, kamēr pasaule sev vēl tic... :) Dzīve sākas šodien.

Vakar es aizgāju no savas pirmās pastāvīgās darbavietas. Un tas ir tik forši! Kādu brīdi padarbošos kā freelance, bet principā tiek meklēts arī pastāvīgs darbs skaistā birojā starp foršiem kolēģiem ar aizraujošiem projektiem. Esmu bruņojies ar dzelžainu apņēmību, tā kā viss būs. Kad, kur un kā, es vēl nezinu. Bet būs! :)

***

Vēl, kur gadījies, kur ne, iepirkās kārtējais pirmais golfiņš. Laikam šeit vēl neesmu to stāstījis, bet konkrētais auto modelis man dikti patīk. Tik ļoti, ka reiz izveidoju www.mk1.lv, kur tagad ir vēl gana daudz tādu pašu trako, kuriem tas auto kaut ko nozīmē.

Īsumā: Volkswagen Golf Mk1 Typ-17, LX komplektācija, 1,6L dīzelis, baigā šujmašīna. Tuvākajā laikā vajadzētu piesēdināt, nedaudz uzpulēt, vēl pāris vizuālu štellīšu un maucam vasarā!

***

Kas notiek tālāk? Otrdien piedalāmies Burnout.lv rīkotajā kontrolpuktu braucienā. Piektdien norisinās Drive Your Volkswagen To Work Day. Tā kā darbs man ir mājās, tad nekur jābrauc nebūs. Bet nē, īstais pasākums sāksies tikai vakarpusē Andrejsalā, programmā arī kolonnas brauciens cauri Rīgai, vēlāk Air-cooled Hippie Open Air Disco.

Nu tad! Lai visiem skaista vasara! ;)

#35

RĪGA, 17.05.10.

Imanta nevaid miris,
Viņš tikai ļergu pārdzēries dus
/Tautas parodija par A. Pumpura dzejoli/


Sāku ar dzejnieka vārdiem, bet nē, tas, draudziņ, nav par mani. Par šo blogu varbūt gan, bet varbūt tomēr nē. Lai nu kā, ieturēju zināmu pauzi. Kāpēc? Nu laikam jau tāpēc, ka bija ko darīt.

Kopš pēdējā ieraksta ir noticis daudz lielu lietu. Lielākā no tām - esmu aizmucis no vecākiem un uzsācis dzīvi savā dzīvoklī, bet tas nu tā. Pašam, protams, prieks. Dzīvoklis visai jauks, tikai jāremontē un jāiekārto gan. To gan es vairāk uztveru kā plusu, jo sakarā ar to man gadu nav jāmaksā īre, es varu visu iekārtot kā vien vēlos un arī beidzot izdarīt kaut ko ar rokām un paliekošu. Kādā no iepriekšējiem ierakstiem noteikti esmu atzīmējis to, ka tas man ir svarīgi.

Vēl pluss tādam variantam ir tas, ka dzīvoklis nav pilns ar vecām un tizlām mēbelēm, kuras daži izīrētāji uzskata par baigo plusu. :)

Vēl es esmu [jau trešoreiz] pieņēmis lēmumu mainīt darbavietu, un [šoreiz pa īstam] no 10. jūnija vairs nedarbošos loģistikā. Pagaidām nedaudz meklēju citu darbu, ir pāris varianti, bet neteikšu "hop", jo nekas vēl nav sarunāts. Lai nu kā, es uz to visu skatos pozitīvi un ticu, ka izdosies. :)

Ja jau pieskārāmies darbiem, tad atkal ir radusies doma uzsākt darba lietām veltīta bloga rakstīšanu. Līdz šim neesmu to sācis darīt slinkuma un kaut kādas nelielas nedrošības dēļ, bet laikam jau jāpamēģina, par ļaunu jau tiešām nenāks.



***

Gan jau tuvākajās dienās uzrakstīšu vēl ko, iespējams, pat ko prātīgu un vairāk nekā vienam cilvēkam aktuālu. Noslēgumā rekur jums kāds interesants videomateriāls, kurā redzams Ansamblis Ansamblis ar vokālistu Kasparu Upacieri pie mikrofona. Šādu video dēļ man tiešām reizēm ir žēl, ka deviņdesmito gadu sākumā es nebiju diez ko saprātīgā vecumā.

Aiiiiiziet!

#34

RĪGA, 29.03.10. Heh, tūliņ jau aprīlis klāt. Jauki. Turpinājumā par jaunāko, kas noticis manā dzīvē.

Aizvakar paviesojos Igaunijas otrajā lielākajā pilsētā Tartu, kur klubā Illusion apmeklēju grupas Prāta vētra koncertu. Ļoti patika un noteikti bija vērts turp doties. Lai gan koncerts bija Prāta vētras jaunā albuma angliskās versijas priekšāstādīšanas tūres sastāvdaļa, un Renārs ar publiku lielākoties komunicēja angliski, lielais latviešu daudzums apmeklētāju vidū darīja savu - no jaunā albuma tika spēlētas vien dažas dziesmas, lielākā daļa koncerta repertuāra bija labi zināma arī latviešu publikai, kas koncertu padarīja par lielisku emocionālu piedzīvojumu.

Turklāt, manuprāt, ir visai ekskluzīvi, ja grupa, kura bez problēmām spēj pulcēt 40 tūkstošus apmeklētāju savos Rīgas koncertos, atrodas tikai 5m no tevis, turklāt koncerts notiek ne pārāk liela izmēra klubā. Tieši šāds kluba formāts arī padarīja koncertu tik lielisku un patiesu, nekādas video mākslas un milzīgas skatuves, tikai mūzika, grupa un klausītāji. Bronza, Lidmašīnas un Čiekuri, tas ir spēks.

***

Nedaudz senāks, bet tomēr aktuāls notikums ir tas, ka esmu atradis dzīvokli, kurā tad kopā ar draudzeni mēģināsim dzīvot un sadzīvot. :) Izaicinājums tajā visā ir tāds, ka dzīvoklī ir jāveic remonts, kura nopietnākā sastāvdaļa būs vannasistabas izbūve. Jā, izbūve, jo pagaidām mani tur sagaida tikai tukša telpa ar trim trubām. Pārējās telpas ir nedaudz daudzsološākas, bet darba netrūkst arī tur.

Ir doma šo remonta procesu pēc iespējas vairāk dokumentēt, lai pašam pēc tam būtu uz ko atskatīties, un varbūt kādam citam noderīgi palasīt. Visus darbus, cik no tas būs manos spēkos, esmu ieplānojis veikt pats. Pagaidām mana pieredze aprobežojas ar tapešu līmēšanu un vadu vilkšanu. Bet būs labi, es esmu par to pārliecināts. :)

Pagaidām viss, mēģināšu jau tuvākajās dienās uzrakstīt vēl ko. ;)

#33

RĪGA, 18.03.10. Ilgāku laiku netiku rakstījis. Kurta Vonnegūta vārdiem runājot - tā gadās.

Šodien Cibā pacēlās diskusija par vārda "serveris" latvisko versiju. Teju loģiski, ka komentāros uzreiz sākās, Egdara Zalāna vārdiem runājot, ierēkšana par dažādiem latviešu jaunvārdiem. Manuprāt, jaunu vārdu veidošana latviešu valodā ir apsveicams process, turklāt, ja kāds vārds sākumā šķiet smieklīgs, tad pēc kāda laika tas parasti tomēr nonāk ikdienā lietojamo vārdu krājumā.

Tā ir gan ar datoru un zīmolu, gan būs ar mēstuli un lielu daļu citu jaunvārdu. Un tie, kas pukst, ka tas nekam neder, un īstie IT vīri vienmēr runā un runās angliski, tie droši var ieskriet sienā un sākt arī ikdienas sarunās lietot kādu citu valodu.

Vispār pēdējā laikā valodas jautājums man ļoti sāp. Īpaši traģiska aina paveras, ja palasa kādu diskusiju forumu. Piemēram, to pašu Burnout.lv, kur veselai varzai lietotāju ir ļoti smagas problēmas ar priedēkļa "vis" atšķiršanu no lietvārda "viss", un tā tālāk... Par vārda "dēļ" novietojumu teikumā pat nerunāsim, jo ar to netiek galā pat cilvēki, kuriem teorētiski būtu jāprot runāt un rakstīt pareizi - radio ētera dīdžeji un žurnālisti.

Nu smagi. Uz šāda fona kaut kāds patriotisms sāk likties visai smieklīga padarīšana. Īpaši jau tad, ja kādam rakstīt nepratējam ienāk prātā mani pamācīt ar vārdiem, ka dzimteni esot jāmīl.

Gan jau visai drīz būsim nonākuši tik tālu, ka normāla rakstītprasme lielai daļai sabiedrības būs aptuveni tikpat neizprotama joma kā, piemēram, jurisprudence vai medicīna.

Kaut kā tā.

#32

RĪGA, 03.03.10. Labrvakar! Marts ir sācies, viss it kā ir forši, bet atkal snieg. Bet tas nu tā, saka jau, ja cilvēkiem neesot par ko runāt, tad tie sāk runāt par laika apstākļiem. Tik zemu mēs šovakar varētu nenolaisties. :)

Iesākumā nedaudz par klusumu. Es noteikti neesmu pirmais, kas to apgalvo vai ir atklājis, bet es esmu pārliecināts, ka klusums drīz kļūs (ja vēl nav kļuvis) par vienu no vērtīgākajām parādībām mūsu dzīvē. Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka mani kaitina visādi trokšņi, īpaši tādi, kas ir monotoni un ilglaicīgi. Spilgts piemērs ir telefona un datora lādētāji, tie ir impulsu barošanas bloki, kuros iekšā kaut kas skan (sīc)... Un pat tad, ja telpā ir nosacīts klusums, es šādas skaņas tomēr dzirdu, un tās, tautas valodā runājot, vienkārši besī.

Pieļauju, ka tas ir tīri individuāli, vai mēs tādus sīkumus sadzirdam, bet, manuprāt, pat tad, ja apziņa šos trokšņus neuztver (cik atceros, kādreiz es tam nepievērsu uzmanību), kaut kādā bezapziņā tomēr tie līdz smadzenēm nonāk un, tēlaini izsakoties, kā tādi mazi dzenīši kaļ jūsu pēdējās nervu paliekas. :)

Tāpēc es esmu sācis pie pirmās izdevības slēgt ārā visus lādētājus un citu tehniku, stand-by ir viens no lielākajiem mūsdienu murgiem, īpaši jau tad, ja padomā par lieko elektrības daudzumu, kas tiek patērēts. Tad nu varbūt ietaupīsies kāds nervu gals un arī kāds vats.

Šī dziesmiņa gan nav par augstāk rakstīto, bet nosaukums atbilstošs un arī skan visai jauki.

Pirms dažām dienām pabeidzu lasīt Ričarda Brensona autobiogrāfiju "Losing My Virginity". Patika. Īpaši to šeit neapspriedīšu, bet, ja ir iespēja, palasiet, ir interesanti. Patiesībā no šīs grāmatas varam mācīties to, ka dzīvei nebūtu jāsastāv tikai no naudas un biznesa, kas vadīts sēžot ādas krēslā tumšā uzvalkā. R. Brensons ar savu darbu ir parādījis, ka tādas biznesa impērijas kā viņa Virgin vadīšanu var apvienot ar lielisku un piedzīvojumiem pilnu atpūtu, kā arī ar vērtīgiem un aktuāliem labdarības projektiem, turklāt to var izdarīt tā, ka šīs aktivitātes lieliski palīdz viena otrai.

Šodien sāku lasīt noteiktās aprindās teju vai leģendāro Frederika Beigbedera romānu "14,99 €", kurš gan plašāk pazīstams ar savu pirmo nosaukumu "99 Franki". Tad jau redzēs, kā būs, bet pagaidām šķiet daudzsološi.

Turās! ;)

#31

RĪGA, 28.02.10. Sākas februāra pēdējā diena, kaut kādā veidā rēķinot, varētu sanākt, ka šovakar jau 1/6 daļa šī gada būs nolauzta. Ceru, ka veiksmīgi.

Pāri mums trieks ir šis mākslīgais prieks,
Kā lai te nejūtos lieks?

Labvēlīgais Tips ir viena no visnenovērtētākajām latviešu grupām, īpaši jau tad, ja runājam par agrāko gadu daiļradi.

Arlabunakti.

#30

RĪGA, 25.02.10. Labvakarrr! Šodien mani reāli nokaitināja Dienas raksts par to, ka esot jālikvidē viena maršruta abonementa biļete pilsētas transportā, jo tā radot neērtības pasažieriem. No tā izriet jautājums - kā šī biļete varētu radīt neērtības? Un ja tā tiešām tādas rada - tad ar ko tās radītās neērtības ir lielākas par tām, kuras varētu radīt cita veida biļetes? Labi, pie malas filozofiju!

Fakts ir tāds, ka ar šāda līmeņa tekstiem SIA Rīgas Satiksme, pareizāk sakot, tās komunikācijas daļas vadītāja Iluta Bērziņa mēģina attaisnot kārtējo lēmumu, kura uzdevums ir iekasēt pēc iespējas vairāk naudas no Rīgas sabiedriskā transporta lietotājiem. Un esmu pārliecināts, ka šis lēmums tāds nav pēdējais.

Jau tagad tiem, kas sabiedrisko transportu izmanto pērkot atsevišķas biļetes, daudz izdevīgāk ir izmantot maršruta taksometru pakalpojumus, jo, piemēram, SIA "VAS SV" apkalpotajā maršrutā biļete maksā Ls 0,45. Šajā kontekstā interesants ir fakts, ka maršruta taksometru operatori nesaņem pilsētas dotācijas, turklāt, to biļešu cenas jau labu laiku ir palikušas nemainīgas, kamēr SIA Rīgas Satiksme savus tarifus maina ar apbrīnojamu regularitāti. Un nebūt nav tā, ka maršruta taksometri vienmēr būtu bijuši lētāki par sabiedrisko transportu - drīzāk otrādi, brauciena cena manis iecienītajā 238. maršrutā diezgan ilgus gadus bija par vismaz pieciem santīmiem augstāka, nekā autobusā vai tramvajā. Pēdējoreiz tas tā bija laikos, kad pilsētas sabiedriskā transporta viens brauciens maksāja 40 santīmus. Tagad šī summa ir pieaugusi līdz 70 santīmiem, taču mikriņš kā maksāja tolaik savus četrdesmit piecus, tā maksā arī vēl šodien.

Un nevajag teikt, ka pilsētas sabiedriskais transports maksā 50 santīmus par braucienu, kā to cenšas iestāstīt viena vai otra amatpersona. Parādiet man vietu, kur es varu iegādāties vienu braukšanas biļeti par 50 santīmiem, un es ņemšu savus vārdus atpakaļ.

Nu lūk - secinājums ir tāds, ka, kamēr uz ielu stūriem nesāks degt RS autobusi un kamēr iedzīvotāji nesaņemsies kārtīgam dumpim ar Molotova kokteiļu piedalīšanos, nekas nemainīsies. Tikmēr tādi cilvēki, kā Leons Bemhens un pārējā RS vadība, turpinās uzdzīvot uz tautas rēķina, un tādas meitenes, kā Iluta Bērziņa no RS komunikācijas daļas, turpinās savas priekšniecības uzdevumā mums melot un mēģināt mūs kaut kā apčakarēt.

Un runas par nevardarbīgu pretošanos man tiešām šķiet smieklīgas. Piedodiet, bet nodziedot Gaismas Pili vai Daugav's abas malas, nekas ievērības cienīgs nenotiks. Kamēr latviešu tauta nemetīs pie malas savus dziedātāju tautas kompleksus, nekas nemainīsies.

Protams, tas prasa laiku. Tāpēc jāpiekrīt pēdējā TVNET aptaujā paustajam vairākuma viedoklim, ka Latvija kļūs par labāku vietu dzīvošanai tikai pēc vairākām paaudzēm. Protams, ar nosacījumu, ka no augšminētās tautas kaut kas vēl būs palicis pāri.

#29

RĪGA, 24.02.10. Tere päevast! Šodien, 24. februārī ir Igaunijas Republikas Neatkarības pasludināšanas 92. gadadiena. Tāpēc es vēlētos apsveikt visus igauņus šajos svētkos un manas bijušās skolas audzēkņus ar brīvdienu! :)

***

Vakar vakarā Latvijas Nacionālajā operā tika izdalītas gadskārtējās Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas. Rezultātus īpaši nekomentēšu tā vienkāršā iemesla pēc, ka es šoreiz tam sekoju samērā pastarpināti un tiešām neatceros, kurš ko beigu beigās saņēma.

Pats pasākums (vismaz TV ekrānā) likās tāds samērā krīzisks, Freda joki man gan lielākoties likās smieklīgi, bet no zāles smiekli atskanēja tikai retā brīdī (varbūt vainīga apskaņošana?), visa pārējā noskaņa arī līdzīga. Bet nu gan jau nākamgad. :)

© Latvijas Mobilais Telefons

Vēl nedaudz senāk - svētdienas vakarā Latvijas Neatkarīgās televīzijas skatītāju vērtējumam tika nodots jauns televīzijas raidījums jeb, kā tagad mēdz teikt, šovs "O!Kares Akadēmija", kurš mums kārtējo reizi parādīja, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Proti - akadēmija būtībā ir tā pati "Talantu Fabrika", tikai krāsas un sponsori citi. Viss pārējais - kameras, telpas un formāts - tādi paši.

Lai nu kā, mums bija iespēja arī skatīt raidījuma dalībnieku priekšnesumus pirmajā koncertā, un jāteic, ka biju nedaudz pozitīvi pārsteigts, jo pirms tam domāju, ka būs trakāk, bet nē, televizors ārā jāslēdz uzreiz nebija. Pārcilājot atmiņas par vecajām Fabrikām, gan kaut kā atceros, ka tur vienam otram līmenis bija ievērojami zemāks.

Turklāt, ja jāsalīdzina šis raidījums ar bezgaumības un spīdīgo kruzuļu triumfu TV3 ēterā, tad O!Kartes Akadēmiju vismaz ir kaut kāds prieks skatīties, jo te darbojas forši jaunieši (metenes arī samērā smukas, skat. att.), kuriem visa dzīve vēl priekšā, nevis visādi personības identitātes krīzes nomākti kultūristi, aktieri un "stilisti". :)


Bet noteikti ir gana daudz citu iespēju pavadīt svētdienas vakaru saturīgāk. Lai izdodas! :)

P.S. Ir vēl pāris jaunumi un dažas štelles sadarītas, bet par to citreiz, kad būs vairāk ko izstāstīt.

#28

RĪGA, 18.02.10. Pavasaris nāk! Pat ne laika apstākļos vai atsevišķās ķermeņa daļās (he he :D), bet gan tieši dzīvē. Kaut kā katru dienu kaut kāds jauns pavērsiens un jaunums. Pagaidām ir ieplānojušās trīs lielas lietas un es ļoti ceru, ka tur beigās sanāks kaut kas foršs.

Diemžēl es pagaidām Jums nedrīkstu atklāt nevienu no tām. :D

Šodienai viss. :)

P.S. Apsveicu bračkas Šicus ar medaļām!

#27

RĪGA, 16.02.10. Labvakar! Pēdējās dienās esmu sācis domāt par darbiem un, lai poētiskāk izklausītos, arī darbarīkiem. :) Viss sākās ar to, ka es vakar devos uz HS Motorsports darbnīcu, lai tur manam auto tiktu nobalansētas riepas un nomainīti daži ventiļi, kuri bija visai viltīgi sākuši laist no riepām ārā gaisu.

Skatoties uz rosību darbnīcā, sākās baigās pārdomas par to, kāda ir jēga tam visam, ar ko mēs ikdienā nodarbojamies, un kāds ir tā visa sausais atlikums. Proti, servisā čaļi reāli strādā, notiek reāls darbs, kam ir reāls rezultāts... Saremontēts auto, kaut kas uzstādīts vai nomainīts. Nu kaut kā tā.

Bet ko ikdienā daru es un vēl milzīgs skaits cilvēku, kas dienu no dienas sēž pie kompjiem? Mēs ražojam failus un informāciju, kaut ko abstraktu un netaustāmu, ko vienā mirklī var likvidēt ar dažu taustiņu kombināciju.

Lai gan man tiešām patīk mans darbs un man ir skaidri mērķi tajā, aizvien biežāk nonāku pie domas, ka dikti gribētos kādu brīdi arī ko taustāmu padarīt. Varbūt nāk tas vecums, kad jāķeras pie tā ozola stādīšanas un tā tālāk? :)

Cat Stevens - Father and Son

Vēl es aizvakar kaut kā spontāni iegadājos kārtējo domēnu, šoreiz šķiet, ka samērā foršu, to izmantošu profesionālām vajadzībām, jo tagad ir tas brīdis, kad man tas šķiet vajadzīgi. Tāpat samērā īsā laikā uzdizainēju sev kaut kādu nebūt vizītkarti. Nezinu, kas no tā sanāks, bet atkal ir pāris idejas un tā... :)

Autors - Nick Campbell / http://tinyurl.com/yffe2qj

Vispār gribas darboties un darīties. Nesen atradu augstāk redzamo ieteikumu. Patiesībā ģeniāli, un strādāšana pa lēto ir galīgi garām, tas man jau tā kā kādu brīdi bija skaidrs. Vajadzētu mēģināt apņemties šo principu ievērot. Šajā sakarā esmu apņēmies vienai foršai grupai piepalīdzēt pie lapas izveidošanas, gluži for free, paskatīsimies, kas tur iznāks. :)

Un ja nu arī Tev ir kāda ideja vai vajadzība pēc forša interneta projekta, padod ziņu! Padomu noteikti neliegšu, un varbūt mums sanāk kas interesants. Laikam tuvojas pavasaris un trakoti gribas paveikt kaut ko labu...


Turiet rajonus un savus tuvākos! ;)

R.

#26

RĪGA, 14.02.10. Baigais fail sanāca ar to balona krāsošanu. Šobrīd situācija ir tāda, ka man ir jāatbrīvo vannas istaba (kur es loģiski veicu krāsošanas darbus), bet tas balons, maita 10h laikā nav vēl nožuvis un ir lipīgs, turklāt arī krāsojuma kvalitāte varēja būt labāka. Tā ir, ja sanāk kaut ko krāsot divreiz gadā un nav pacietības to darīt lēnām. Bet nu neko - švaki nokrāsots melns vienalga ir labāks par aprūsējušu sarkanu... :) Cerams, ka nākošnedēļ tikšu pie pārējām vajadzīgajām gāzes iekārtas detaļām.

Šodien noklausījos kaut kādu Plastic Bertrand albumu, kurš man patiesībā baigi iepatikās. Viņa zināmākais gabals ir Ça plane pour moi, kuru jūs būsiet dzirdējuši Euro Trip filmā un gan jau vēl kaut kur. Atļaušos apgalvot, ka šis varētu būt viens no zināmākajiem gabaliem franču valodā, līdzās Džo Dasēna daiļaradei un Vansesas Paradī Joe le taxi.

Nu lūk, bet ne par to ir runa. Es vēlējos atzīmēt, ka reizēm ir labi paklausīties dziesmas valodā, kuru tu nesaproti. Tā ir iespēja vienkārši baudīt mūziku un nedomāt par to, ko teksta autors ir vēlējies klausītājam iestāstīt. Īpaši forši tas ir šodien, kad visās malās skan Hoobastank gabals The Reason un citi attiecīgajā tematikā balstīti skaņdarbi.

Dzīvojiet godīgi. ;)

#25

RĪGA, 14.02.10. Sveiki! Iespējams, jums šķiet dīvaini, kāpēc es katras ziņas sākumā uzrakstu RĪGA un datumu. Pirmkārt tāpēc, ka manī ir naiva cerība, ka kādreiz es veikšu kādu bloga ierakstu arī no kādas citas vietas, otrkārt, tas izskatās baigi nopietni (tātad stilīgi), jo tāpat dara arī LETA, BBC un visi pārējie šīs zemes mediju monstri.

Šīs nedēļas notikums Nr. 1, visticamāk, ir piektdien atklātās XXI Ziemas Olimpiskās spēles. Kā jau vairāki cilvēki izteicās tviterī, es pievienojos domai par to, ka Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju nevajadzētu komentēt sporta komentētājiem, jo tas tomēr lielā mērā ir kultūras pasākums, kas sporta komentētājiem ne vienmēr ir līdz galam saprotams. Tā kā šādam uzvedumam scenārijs noteikti ir sagatavots iepriekš un pieejams, tad patiesībā to varētu komentēt vienkārši cilvēks ar foršu balsi, es piedāvāju nākošreiz to darīt Harijam Spanovskim no Hameleonu rotaļām.

Otra lieta, kas mani pārsteidza Olimpisko spēļu sakarā bija LTV žurnālista Armanda Tripāna paziņojums raidījumā Olimpiāde.lv. Proti, izrādās, ka visus Vankuveras OS videomateriālus aizsargājot nopietnas autortiesības, un kaut kas tur rūpīgi raudzīšoties, lai tīmeklī netiktu publicēti spēļu video.

Tas ir vienkārši stulbi. Īpaši jau tad, ja runājam par tādu no komercijas relatīvi brīvu pasākumu kā Olimpiskās spēles. Es saprotu, ka televīzijas kanāliem tā ir cīņa par auditoriju, bet kāds tam sakars ar blogeriem un citu mājaslapu turētājiem?

Tas kaut kā atsauca atmiņā AKKA/LAA aktivitātes saistībā ar YouTube, eh, jau gandrīz gads apkārt... Kā tas laiks skrien. :) Rekur leģendārais video, kurā Latvija pirmoreiz ieraudzīja Agnesi Kārši, kura ātri vien kļuva par sava veida slavenību Latvijas internetā, maza deva nostaļģijas.

Kas vēl? Ā, man ir maziņš prieciņš par to, ka LTV7 savā pašreklāmā ir izmantojuši manu mīļāko Manic Street Preachers dziesmu. Tas ir savā ziņā forši. :)

Vēl es dzīves sakārtošanas nolūkos esmu atteicies no garāžas un ceru, ka šodien tiks savākts arī mans apdauzītais pirmais Golfiņš. Vēl šodien krāsoju gāzes balonu, ko likšu SAABā. :)

Oki, turaties. ;)

P.S. Sveiciens tiem, kam šodien svētki! :)

#23 / #24

RĪGA, 08.02.10. Jou! Izsaku līdzjūtību ar nedēļas sākumu! :D Šorīt izrādījās, ka viena SAAB riepa ir izlaidusi gaisu vairāk nekā es biju cerējis, tāpēc izdomāju, ka nečakarēšos ar riteņa pārskrūvēšanu agrā pirmdienas rītā, un devos tieši uz staciju "Torņakalns".

Vispār šķiet, ka ārā ir šausmīgi auksts. To grādu varbūt nav tik ļoti daudz, bet salst. Varbūt pie vainas ir tas, ka esmu pazaudējis cimdus? :D Jebkurā gadījumā, šo jautājumu vajadzēs parisināt.



* * *
RĪGA, 09.02.10. Arī šorīt devos uz darbu ar vilcienu, jo to riepu tā arī neaizbraucu piepumpēt. :) Tāpat arī izlēmu, ka vismaz līdz nedēļas beigām braukāšu ar vilcienu. Tas ir lētāk nekā ar auto, turklāt arī tā pastaiga līdz Torņakalnam un atpakaļ veselībai par ļaunu nenāks.

Tāpat arī pēdējo dienu pieredze man ir tiešā veidā parādījusi, ar ko atšķiras inteliģents cilvēks no cirvja. Un tas ir smagi, turklāt tam nav nekāda sakara ar cilvēka ieņemamo amatu, sasniegumiem vai stāvokli sabiedrībā.

Tas kā auksta duša man parādīja, ka spēja sevi savākt attiecībās ar līdzcilvēkiem un domāšana nedaudz citās kategorijās kā tikai "nauda-līgums-nauda", ir tas, kas cilvēku padara par vērtību. Protams, tas man it kā bija skaidrs jau agrāk, bet labāk vienreiz redzēt, nekā septiņreiz dzirdēt.

Būtu tagad muļķīgi nākt klajā ar kārtējo apņemšanos, bet jāteic, ka šī situācija man lika ļoti daudz ko pārdomāt.

http://www.piona.ie/logo_design.html

Vēl, nedaudz iespaidojoties no Andra Pētersona raksta iekš 7guru, sāku pārdomāt to, kādu vārdu krājumu mēs izvēlamies savstarpējā komunikācijā. Un šeit runa nav par sarunām ar klientiem vai svešiem cilvēkiem, bet gan to, kā mēs runājam ar cilvēkiem mums apkārt - draugiem un kolēģiem. Vai telefona saruna, kas beigta ar veiksmes vēlējumu vai ko tamlīdzīgu neatstātu mūs labākā noskaņojumā, nekā dažu ļoti iecienītais "davai"?

Spēks ir detaļās, un tieši no šādiem sīkumiņiem veidojas tas milzīgais informācijas blāķis, kuru katru dienu uzņem ikviens no mums, tāpēc šādām detaļām ir ļoti liela nozīme. Negatīva informācija uzkrājas un palēnām grauž mūs no iekšpuses. Tas mums nav vajadzīgs.

Ziemassvētkos man uzdāvināja Virgin impērijas izveidotāja Ričarda Brensona autobiogrāfiju, kuru es tā kā biju nolicis maliņā, lai nostāvās, tā sacīt. Vakar sāku to lasīt, un jāteic, ka ir visai aizraujoša. Kārtējo reizi uznāca vēlēšanās būt dzimušam gadus 40 ātrāk un kādā kaut nedaudz radošākā un iedvesmojošakā pasaules malā, dzelzs priekškara otrā pusē. :)

Kaislība sasniegt iecerēto, brīvā mīlestība un Tubular Bells, tas ir Virgin sākums. Un es šeit iedomājos par to, ka darbam tik tiešām ir jābūt kaislībai, lai sasniegtu vairāk, bet, manuprāt, ir jāatceras, ka ir starpība starp kaislību un darbaholismu. Pirmais iedvesmo, bet otrais beidz nost līdzcilvēkus un laika gaitā arī pašu darbaholiķi.

Nu kaut kā tā, jābeidz būtu ar kaut ko pozitīvu... :)

Lai viss izdodas... ;)

#22

RĪGA, 02.02.10. Labsvakars! Tātad šodien bija varen sniegota dieniņa, kas iesākās ar auto rakšanu ārā no sniega un mēģinājumu kustēties pa manu piesnigušo ielu. Ieskrējienā ir spēks, un galvenais ir nebremzēt. Vakarpusē gan ar ieskrējienu nedaudz pārcentos un pēc samērā ilgas parkošanās un sniega rakšanas, sanāca tā kā iebraukt kupenā. :D Ārā rakšos rīt vai arī braukšu ar vilcienu, tad jau redzēs.

Foto - Krišjānis, Apollo.lv

Viena lieta, kas mani patiešām kaitina, ir atsevišķu cilvēku sajūsmināšanās par to, ka ceļi nav tīrīt un ielas esot tukšākas. Es saprotu, ka nevar visu notīrīt, saprotu to, ka Rīgas Domē par ceļiem lemj idioti un tā tālāk, es par to īpaši nečīkstu, bet slavināt šo neizdarību un priecāties, ka citiem cilvēkiem tiek čakarēta ikdiena, ir visai stulbi. Protams, visbiežāk par šo situāciju sajūsmā ir cilvēki bez nopietnas nodarbošanās.

Nu kaut kā tā.

Visādi citādi šodien bija forša diena, jo es pārvācos uz citu kabinetu. :) Ja līdz šim es strādāju kaut kādā 11m² plašā telpā bez logiem, tad tagad esmu pārvācies uz izmēros krietni lielāko telpu, kuru dalu ar vēl aptuveni pieciem vai sešiem cilvēkiem, tā saukto pārdošanas komandu, turklāt tur ir veseli divi normāla izmēra logi.

Šodien arī beidzot jutu kaut kādas pārmaiņas savā ikdienas darbā, jo neko īpašu neuzprogrammēju, bet manis pārraudzītā interneta risinājumu daļa gan strādāja varen produktīvi, turklāt esmu meties iekšā mūsu jaunajā projektā un pagaidām esmu tajā fāzē, kad tas viss šķiet šausmīgi forši un interesanti. Šādu situāciju ir jāķer ciet un jāizmanto, jo iesākt lielas lietas man ļoti patīk. Ar to pabeigšanu gan gadās visādi. :D



Kaut kā tā. ;)

#21

RĪGA, 31.01.10. Un pirmais šī gada mēnesis tūdaļ būs aizvadīts. Brutāli rēķinot, viena divpadsmitā daļa. Kas tad jauns?

Brīvdienām vajadzētu atrast kādu saprātīgāku nodarbi par sēdēšanu internetā, tā man šķiet, turklāt, jo dienas iet uz priekšu, jo vairāk. Vajadzētu kaut kādu hobiju vai kaut ko tādu. Īstenībā kādam laikam pietiktu ar to, ja es izlasītu kādas dažas no tām grāmatām, kuras man ir iedāvinātas vai arī paša pirktas, bet stāv novārtā.

Tāpat ir doma, ka šausmīgi vajadzētu uzspēlēt kādu mūzikas instrumentu, giča it kā pat ir, kombis arī, pat pedāļi kādi divi atrastos, bet kaut kā nav iedvesmas, patiesībā nav arī spēlētprasmes, un tās iemaņas, kas bija dažus gadus atpakaļ ir zudušas. Bet gribas basu. Visticamāk, ka kaut kad tuvākajos mēnešos mēģināšu tikt pie kaut kā no Thomann vai eBay lētā gala piedāvājuma. Tīri tā, lai ir ko pagrabināt.

Foto - Alexander Zabegin

Vēlāk hobija meklējumi aizveda līdz Žiguļiem. :) Patiesībā ir skaidrs, ka uz vasaru ļoti gribēsies kādu hobija auto. Ja līdz šim skatījos tikai uz vecajiem VW, ar ko man ir bijusi vairāku gadu pieredze, tad šodien atgriezos pie kaut kad vasarā jau uz brīdi bijušas domas par Žigulīša sagādāšanu vasarīgiem izbraucieniem.

Ja kas, tagad ir pēdējais brīdis iegādāties Žiguli, jo ar katru gadu aizvien lielākus apgriezienus uzņem sacensību seriāls VAZ Tuss, kurš strauji samazina dzīvo Žigulīšu skaitu. Līdzīgā veidā reiz tika pazudināts milzīgs skaits pirmo golfiņu. Tas bija deviņdesmitajos, un pasākumu sauca VW Golf Kauss.

Nu lūk, būtu šausmīgi forši, ja, piemēram, uz Positivus Festivālu varētu ierasties tādā eleganti sēdinātā Žigulītī. Eh, sapņi un idejas... :)

Rīt sākas jauns mēnesis un daudz visa kā interesanta arī darbā. Proti, ja līdz šim par interneta štellēm tur atbildēju es viens pats, un man bija jātiek galā ar visu ko - sākot no tekstu rakstīšanas un bildīšu meklēšanas līdz smagai programmēšanai un jaunu risinājumu meklēšanai, tad no rītdienas mūsu komandai pievienojas programmētājs, ar kura palīdzību mēs centīsimies tikt galā ar jauniem izaicinājumiem. Un par to trūkumu šobrīd nevarētu sūdzēties. :)

Veiksmīgu nedēļu un galvu augšā! ;) Vakaros vairs nav tik tumšs un arī pavasaris gan jau kaut kad pienāks.. :)

#20

RĪGA, 25.01.10. Šodien pirmoreiz mūžā biju darba intervijā. Ticiet vai nē, bet es šo interviju pats biju sarīkojis un arī vadīju. Lai nu kā, bija interesanti. Turklāt man šķiet, ka priekš pirmās reizes tiku galā lieliski. Tāds mazs, bet tomēr prieciņš. :)

Katrā ziņā, šodien darbā parādījās kaut kāds optimisms, kaut neliels, bet tomēr. Laikam vienkārši vajag tā labi saņemties, uzķert to ideju un tad jau būs labi. Katrā ziņā, kā jau daudzās situācijas, laba deva pašiedvesmas nāk tikai par labu un bieži vien ir teju puse no uzvaras.

No igauņiem nekādu jaunu ziņu par hokeja čempionātu pagaidām nav. Visticamāk, manus Igaunijas Hokeja federācijai adresētos meilus neviens nav izlasījis, iespējams, nav ņēmis par pilnu. Bet neskatoties uz to ir augusi apņemšanās 10. vai 11. aprīlī būt tur!

Ja kāds vēlas pievienoties, padod ziņu, varbūt savāksim veselu busiņu... :)





Šoreiz tas arī viss, nenosalstiet! :)


P.S.:

#19

RĪGA, 24.01.10. Labvakar!

Vai Jūs spējat noticēt, ka tas bija tik sen? 2003. gads, "Colder" bija pirmais singls no tobrīd vēl tikai gaidāmā albuma "Dienās, kad lidlauks pārāk tāls". Gandrīz kā šodien atceros šī gabala pirmatskaņojumu Radio SWH viļņos. Eh, toreiz daudz kas bija citādāk.

Labi, pietiks nostaļģijas. Ir auksti. Un mani tas neiepriecina. Ļoti gribas prom. No Latvijas, no Dombrovska un Repšes, no aukstuma un stulbuma, ar ko šeit sanāk saskarties teju ik uz soļa. Šādos brīžos es atveru Google Maps un sāku fantazēt, kur tik nevajadzētu aizdoties. Tad vēl es atveru Ryanair karti un apskatos, kur pat varētu aizlidot. Piemēram, par kādiem 40€ mēs varam nokļūt Faro.

Skatīt lielāku karti

Nu kaut kā tā. Tikai skumji, ka pagaidām tas ir tādā "kā būtu, ja būtu" līmenī. Bet nu gan jau kaut kad, cerams, drīz.

Turpinu domāt par darba perspektīvām. Un, jo vairāk es domāju, jo vairāk es gribu prom. Bet nu jāpaskatās, kā tur tuvākajās nedēļās viss attīstīsies un kādas izskatās nākotnes perspektīvas katrā no iespējamajiem izvēles variantiem. Un, ļoti iespējams, ka man nāksies noteikt kaut kādu datumu, līdz kuram izdarīt izvēli.

Un jā, tajā pašā darbā, diemžēl, joprojām turpinās kolēģa meklējumi. Uz priekšniecības publicēto sludinājumu ir atsaukušies pieci cilvēki un no tiem tikai divi tādi, ar kuriem ir vērts sazvanīties. Pārējie - pilnīgs fail. Kāpēc cilvēki sūta savus CV uz vakancēm, kurām viņi acīmredzami neatbilst? Laikam domā, ka mēs izlozēsim to vakanci.

Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, sāku izpētīt freelance pasauli. :) Piereģistrējos iekš oDesk.com, kas ir tāds tīklveida resurss, kura uzdevums ir savest kopā klientus ar dizaineriem, programmētājiem un dažādiem citiem radošiem un darošiem ļaudīm.

Viss ir ļoti skaisti, tikai maza problēmiņa ir tā, ka ir jākonkurē ar vairāk kā miljonu citu līdzīgo. Bet nu jāpapēta tas viss nedaudz dziļāk, jo liela daļa veiksmes ir atkarīga no tur ieguldītā darba, dažādu testu rezultātiem un tā tālāk.

Ja šī štelle normāli aizietu, un vēl kaut ko nopelnīt varētu, tad būtu lieliski, strādāt varētu teju jebkur. Arī tajā jau minētajā Faro. :)  Bet tas nav un nebūs vienkāši, jo visgrūtākā cīņa, taču ir cīņa pašam ar sevi. Īpaši jau tādam ne pārāk čaklam radījumam, kā es. Sounds like a challenge, he he.. :)



Veiksmīgu nākamo nedēļu! Fight for your right! ;)

#18

RĪGA, 20.01.10. Arī šodienu mierīgi pavadīju mājās. Kaut cik pastrādāju, pārējā laikā atkal neko. Rīt gan jāiet uz darbu būs. Patiesībā aizvien intensīvāk sāku domāt par frīlansēšanu (freelancing), tas nozīmē strādāt pašam sev, pašam meklēt klientus un tā tālāk.

Viegli tas nav, jo ir jāspēj sevi normāli savākt darbam jebkurā laikā, patstāvīgi jāplāno laiks un tā tālāk, tuklāt arī komunikācija ar klientiem ir nopietns darbs. No šāda viedokļa vienkāršāk ir strādāt pilna laika darbu, bet mani tas pēdējā laikā sāk aizvien vairāk nomākt. Katru dienu viens un tas pats, turklāt darbu listei gals, šķiet, tik drīz nepienāks.

Tāpēc esmu nolēmis papētīt, kas ar freelance notiek pasaulē un kādas ir iespējas atrast klientus kaut kur ārpus Latvijas, un darboties caur tīmekli vien. Ir cilvēki, kas tā dara un dzīvo, tā sacīt, bēdu nezinādami. Būtu taču forši paķert datoru un šajā aukstumā aizbraukt pastrādāt uz kādu siltu vietiņu, piemēram, Portugāles dienvidiem. Pieņemu, ka internets tur ir. :)

Ja jau sākām runāt par klientiem, tad vēlos pastāstīt par vienu no apmeklētākajām lapām, manā tīmekļa pārlūkošanas ikdienā. Clients From Hell ir resurss, kurš publicē visai traģikomiskus atgadījumus iz dizaineru sarunām ar klientiem. Jāteic, ka bieži vien nākas vilkt paralēles ar reālo dzīvi un reizām, kā saka, tas būtu smieklīgi, ja tas nebūtu tik skumji. Bet, lai nu kā, iesaku palasīties!

Šodien, pārdomājot darbus un dzīvi, atmiņā uzplaiksnīja bērnības sapnis strādāt radio. Iespējams, pa ne ēterā, bet vienkārši radio. Radio, par spīti vispārējam progresam, ir kaut kāda īpaša romantika, turklāt visu šo gadu laikā tas nav būtiski mainījies. Jā, tagad dziesmas spēlē dators, nevis cilvēki no skaņuplatēm, lentēm vai kompaktdiskiem, tam ir stereo skaņa un RDS, programmu un fonotēkas saturs ir mainījies, dīdžeji darba laikā tvīto un tā... Bet vienalga - tas ir tas pats radio, kas pirms gadiem desmit, piecpadsmit vai piecdesmit.

Nu lūk, es tomēr arī šodien ļoti, ļoti vēlos strādāt radio. Ja nu Tu, Arti Volf, šo lasi un ir kāda vakance, padod ziņu! ;)

Pagaidām viss.

#17

RĪGA, 19.01.10. Esmu nedaudz apaukstējies, tāpēc šodien un rīt pa mājām. Kas jauns noticis pēdējā laikā? Pirmkārt, ir radušās dažas jaunas atklāsmes un pārdomas par dzīvi kā tādu un savu nākotni, bet tas ir ok. Zināmā mērā to varētu norakstīt uz ziemas depresiju.

No vakardienas sāku lietot Last.fm pakalpojumus. Protams, attīstītā pasaule to dara jau gadus divus, bet nu kamēr progress atnāk līdz manīm... Kopumā tas izmaksā aptuveni pusotru latu mēnesī, par ko man tiek piedāvāts klausīties kaut kādus robotu izvēlētus gabalus, kuriem, viņuprāt, vajadzētu man iet pie sirds. Gabali tiek atlasīti pēc dažādiem parametriem. Es līdz šim esmu izmēģinājis to tā, ka ierakstu tur AC/DC un tad atveras kaut kāda dīvaina "AC/DC stacija", kas nu tad spēlē "līdzīgas" grupas, taču ne pašu AC/DC.

Ar ārzemju izpildītājiem tas darbojas gluži lieliski, bet ne ar latviešu mūziku. Proti - lai arī kādu latviešu grupas "staciju" tu izvēlētos - agri vai vēlu atskanēs Skyforger, Iļģi un kaut kāds Guncha. Man, protams, nekas nav pret minētajiem māksliniekiem un viņu daiļradi, bet, ja es reiz izvēlos klausīties kaut ko R.A.P. vai Dzelzs Vilkam līdzīgu, tad diez vai iepriekšminētie trīs mākslinieki ir tie, kurus es gribu dzirdēt.

Vēl pamazām tiek iepazīts jaunais auto, protams, ne bez visādiem interesantiem notikumiem. Kopumā ar izvēli esmu apmierināts. Vienīgais mīnuss, par kuru gan tiku brīdināts, ir degvielas patēriņš. Tāpēc kaut kad februārī ceru uzstādīt gāzes iekārtu. Pagaidām vēl naudiņa jāpakrāj. :)

Esmu nolēmis arī nerealizēt savu kārtējo megaplānu - Ford Kabriolets tiek pārdots. Izdomāju, ka īsti šobrīd to nedz varu atļauties, nedz arī gribu īstenot. Tāda ir dzīve, viss plūst un mainās. Tāpat jaunu īpašnieku ir atradis arī avārijā cietušais pirmais golfiņš. Tā teikt - jāatbrīvojas no visa liekā. Bet gan jau ilgi neizturēšu un kāds naudu iesūcošs lūznis agri vai vēlu kaut kur pie apvāršņa parādīsies. :)

Atceros, ka kaut kad sen, visticamāk, 2008. gada pavasarī pie mana toreizējā klasesbiedra Klāva Jelgavā notika tāda neliela pasēdēšana, kuras ietvaros tika pāršķirstīts tobrīd jaunākais žurnāla FHM numurs, kurā neviltotu mūsu uzmanību izpelnījās kāds raksts, kurā tā autors dalījās piedzīvojumos par trešās divīzjas hokeja čempionātu, kurš togad bija noticis Luksemburgā. Toreiz tā daļēji pa jokam nolēmām, ka kaut kad noteikti vajadzētu apmeklēt šo pasākumu.

Un tagad, gandrīz divus gadus vēlāk, liktenis un Starptautiskā Hokeja federācija ir parūpējušies par jauku pārsteigumu - šogad Tallinā no 10. līdz 16. aprīlim notiks B grupas 2. divīzijas čempionāts hokejā ar Ķīnas, Igaunijas, Īslandes, Izraēlas, Rumānijas un pat Jaunzēlandes hokeja izlašu piedalīšanos.

Līdz ar to ir radies plāns 10. aprīlī doties turp un noskatīties vismaz trīs spēles.

Papildus informācija šeit:
http://www.iihf.com/channels0910/wm-iib
http://www.icehockey.ee/en/jaeaehoki-mm/meeste-mm-2010.html

Ceru, ka viss izdosies un es varēšu padalīties iespaidos par šo visnotaļ interesanto izklaidi.

Pagaidām viss, sargiet sevi! ;)

#16

RĪGA, 10.01.10. He, he, kāds šodien smuks datums. Atceros, kā reiz skolā viens mans bijušais klasesbiedrs priecājās, rakstot latviešu valodas burtnīcā 01.02.03. :) Vispār man kaut kā allaž ir licies muļķīgi un nevajadzīgi skolas darbos rakstīt datumus, turklāt vēl muļķīgāk ir ja skolotāja bērniem piesienas par to un liek štruntīgu atzīmi. Tā, lūk.

Kopš iepriekšējā ieraksta šajā blogā ir pagājis zināms laiciņš. Pa šo laiku ir sagaidīts arī jauns gads. Jāteic, ka es kaut kad decembra beigās mēģināju uzrakstīt kaut kādu gada kopsavilkumu, bet tad sapratu, ka īsti nevēlos ar to dalīties. :D

Iepriekšējo ierakstu rakstot, man bija ideja dibināt IK Lietuvā. Pagaidām šis atceļās, jo galvenais mērķis, kāpēc es vēlējos to darīt tur - lētāki auto un to iegāde, kļuva neaktuāls, jo tepat LV parādījās ļoti izdevīgs un interesants piedāvājums. Iegādājos zviedru lepnumu SAAB 9000.

Jauniegūtajam auto gan jau pirmajā dienā sanāca parādīt raksturu, jo, kā izrādījās, nelādē akumulatoru. Nācās mainīt sprieguma regulatoru ģeneratorā. Rekur zemāk redzama Jēkaba uzņemta fotogrāfija, kurā redzams augšminētā regulatora maiņas process.

Visādi citādi nekas interesants nav noticis, darbā jaunais kolēģis laikam darbu pa īstam sāks tikai nākamnedēļ, tāpēc arī šajā jomā jaunumu pagaidām nav. Viss jādara pašam, kā smejies. :D

Veiksmīgu nākošo nedēļu! ;)