#34

RĪGA, 29.03.10. Heh, tūliņ jau aprīlis klāt. Jauki. Turpinājumā par jaunāko, kas noticis manā dzīvē.

Aizvakar paviesojos Igaunijas otrajā lielākajā pilsētā Tartu, kur klubā Illusion apmeklēju grupas Prāta vētra koncertu. Ļoti patika un noteikti bija vērts turp doties. Lai gan koncerts bija Prāta vētras jaunā albuma angliskās versijas priekšāstādīšanas tūres sastāvdaļa, un Renārs ar publiku lielākoties komunicēja angliski, lielais latviešu daudzums apmeklētāju vidū darīja savu - no jaunā albuma tika spēlētas vien dažas dziesmas, lielākā daļa koncerta repertuāra bija labi zināma arī latviešu publikai, kas koncertu padarīja par lielisku emocionālu piedzīvojumu.

Turklāt, manuprāt, ir visai ekskluzīvi, ja grupa, kura bez problēmām spēj pulcēt 40 tūkstošus apmeklētāju savos Rīgas koncertos, atrodas tikai 5m no tevis, turklāt koncerts notiek ne pārāk liela izmēra klubā. Tieši šāds kluba formāts arī padarīja koncertu tik lielisku un patiesu, nekādas video mākslas un milzīgas skatuves, tikai mūzika, grupa un klausītāji. Bronza, Lidmašīnas un Čiekuri, tas ir spēks.

***

Nedaudz senāks, bet tomēr aktuāls notikums ir tas, ka esmu atradis dzīvokli, kurā tad kopā ar draudzeni mēģināsim dzīvot un sadzīvot. :) Izaicinājums tajā visā ir tāds, ka dzīvoklī ir jāveic remonts, kura nopietnākā sastāvdaļa būs vannasistabas izbūve. Jā, izbūve, jo pagaidām mani tur sagaida tikai tukša telpa ar trim trubām. Pārējās telpas ir nedaudz daudzsološākas, bet darba netrūkst arī tur.

Ir doma šo remonta procesu pēc iespējas vairāk dokumentēt, lai pašam pēc tam būtu uz ko atskatīties, un varbūt kādam citam noderīgi palasīt. Visus darbus, cik no tas būs manos spēkos, esmu ieplānojis veikt pats. Pagaidām mana pieredze aprobežojas ar tapešu līmēšanu un vadu vilkšanu. Bet būs labi, es esmu par to pārliecināts. :)

Pagaidām viss, mēģināšu jau tuvākajās dienās uzrakstīt vēl ko. ;)

#33

RĪGA, 18.03.10. Ilgāku laiku netiku rakstījis. Kurta Vonnegūta vārdiem runājot - tā gadās.

Šodien Cibā pacēlās diskusija par vārda "serveris" latvisko versiju. Teju loģiski, ka komentāros uzreiz sākās, Egdara Zalāna vārdiem runājot, ierēkšana par dažādiem latviešu jaunvārdiem. Manuprāt, jaunu vārdu veidošana latviešu valodā ir apsveicams process, turklāt, ja kāds vārds sākumā šķiet smieklīgs, tad pēc kāda laika tas parasti tomēr nonāk ikdienā lietojamo vārdu krājumā.

Tā ir gan ar datoru un zīmolu, gan būs ar mēstuli un lielu daļu citu jaunvārdu. Un tie, kas pukst, ka tas nekam neder, un īstie IT vīri vienmēr runā un runās angliski, tie droši var ieskriet sienā un sākt arī ikdienas sarunās lietot kādu citu valodu.

Vispār pēdējā laikā valodas jautājums man ļoti sāp. Īpaši traģiska aina paveras, ja palasa kādu diskusiju forumu. Piemēram, to pašu Burnout.lv, kur veselai varzai lietotāju ir ļoti smagas problēmas ar priedēkļa "vis" atšķiršanu no lietvārda "viss", un tā tālāk... Par vārda "dēļ" novietojumu teikumā pat nerunāsim, jo ar to netiek galā pat cilvēki, kuriem teorētiski būtu jāprot runāt un rakstīt pareizi - radio ētera dīdžeji un žurnālisti.

Nu smagi. Uz šāda fona kaut kāds patriotisms sāk likties visai smieklīga padarīšana. Īpaši jau tad, ja kādam rakstīt nepratējam ienāk prātā mani pamācīt ar vārdiem, ka dzimteni esot jāmīl.

Gan jau visai drīz būsim nonākuši tik tālu, ka normāla rakstītprasme lielai daļai sabiedrības būs aptuveni tikpat neizprotama joma kā, piemēram, jurisprudence vai medicīna.

Kaut kā tā.

#32

RĪGA, 03.03.10. Labrvakar! Marts ir sācies, viss it kā ir forši, bet atkal snieg. Bet tas nu tā, saka jau, ja cilvēkiem neesot par ko runāt, tad tie sāk runāt par laika apstākļiem. Tik zemu mēs šovakar varētu nenolaisties. :)

Iesākumā nedaudz par klusumu. Es noteikti neesmu pirmais, kas to apgalvo vai ir atklājis, bet es esmu pārliecināts, ka klusums drīz kļūs (ja vēl nav kļuvis) par vienu no vērtīgākajām parādībām mūsu dzīvē. Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka mani kaitina visādi trokšņi, īpaši tādi, kas ir monotoni un ilglaicīgi. Spilgts piemērs ir telefona un datora lādētāji, tie ir impulsu barošanas bloki, kuros iekšā kaut kas skan (sīc)... Un pat tad, ja telpā ir nosacīts klusums, es šādas skaņas tomēr dzirdu, un tās, tautas valodā runājot, vienkārši besī.

Pieļauju, ka tas ir tīri individuāli, vai mēs tādus sīkumus sadzirdam, bet, manuprāt, pat tad, ja apziņa šos trokšņus neuztver (cik atceros, kādreiz es tam nepievērsu uzmanību), kaut kādā bezapziņā tomēr tie līdz smadzenēm nonāk un, tēlaini izsakoties, kā tādi mazi dzenīši kaļ jūsu pēdējās nervu paliekas. :)

Tāpēc es esmu sācis pie pirmās izdevības slēgt ārā visus lādētājus un citu tehniku, stand-by ir viens no lielākajiem mūsdienu murgiem, īpaši jau tad, ja padomā par lieko elektrības daudzumu, kas tiek patērēts. Tad nu varbūt ietaupīsies kāds nervu gals un arī kāds vats.

Šī dziesmiņa gan nav par augstāk rakstīto, bet nosaukums atbilstošs un arī skan visai jauki.

Pirms dažām dienām pabeidzu lasīt Ričarda Brensona autobiogrāfiju "Losing My Virginity". Patika. Īpaši to šeit neapspriedīšu, bet, ja ir iespēja, palasiet, ir interesanti. Patiesībā no šīs grāmatas varam mācīties to, ka dzīvei nebūtu jāsastāv tikai no naudas un biznesa, kas vadīts sēžot ādas krēslā tumšā uzvalkā. R. Brensons ar savu darbu ir parādījis, ka tādas biznesa impērijas kā viņa Virgin vadīšanu var apvienot ar lielisku un piedzīvojumiem pilnu atpūtu, kā arī ar vērtīgiem un aktuāliem labdarības projektiem, turklāt to var izdarīt tā, ka šīs aktivitātes lieliski palīdz viena otrai.

Šodien sāku lasīt noteiktās aprindās teju vai leģendāro Frederika Beigbedera romānu "14,99 €", kurš gan plašāk pazīstams ar savu pirmo nosaukumu "99 Franki". Tad jau redzēs, kā būs, bet pagaidām šķiet daudzsološi.

Turās! ;)