#23 / #24

RĪGA, 08.02.10. Jou! Izsaku līdzjūtību ar nedēļas sākumu! :D Šorīt izrādījās, ka viena SAAB riepa ir izlaidusi gaisu vairāk nekā es biju cerējis, tāpēc izdomāju, ka nečakarēšos ar riteņa pārskrūvēšanu agrā pirmdienas rītā, un devos tieši uz staciju "Torņakalns".

Vispār šķiet, ka ārā ir šausmīgi auksts. To grādu varbūt nav tik ļoti daudz, bet salst. Varbūt pie vainas ir tas, ka esmu pazaudējis cimdus? :D Jebkurā gadījumā, šo jautājumu vajadzēs parisināt.



* * *
RĪGA, 09.02.10. Arī šorīt devos uz darbu ar vilcienu, jo to riepu tā arī neaizbraucu piepumpēt. :) Tāpat arī izlēmu, ka vismaz līdz nedēļas beigām braukāšu ar vilcienu. Tas ir lētāk nekā ar auto, turklāt arī tā pastaiga līdz Torņakalnam un atpakaļ veselībai par ļaunu nenāks.

Tāpat arī pēdējo dienu pieredze man ir tiešā veidā parādījusi, ar ko atšķiras inteliģents cilvēks no cirvja. Un tas ir smagi, turklāt tam nav nekāda sakara ar cilvēka ieņemamo amatu, sasniegumiem vai stāvokli sabiedrībā.

Tas kā auksta duša man parādīja, ka spēja sevi savākt attiecībās ar līdzcilvēkiem un domāšana nedaudz citās kategorijās kā tikai "nauda-līgums-nauda", ir tas, kas cilvēku padara par vērtību. Protams, tas man it kā bija skaidrs jau agrāk, bet labāk vienreiz redzēt, nekā septiņreiz dzirdēt.

Būtu tagad muļķīgi nākt klajā ar kārtējo apņemšanos, bet jāteic, ka šī situācija man lika ļoti daudz ko pārdomāt.

http://www.piona.ie/logo_design.html

Vēl, nedaudz iespaidojoties no Andra Pētersona raksta iekš 7guru, sāku pārdomāt to, kādu vārdu krājumu mēs izvēlamies savstarpējā komunikācijā. Un šeit runa nav par sarunām ar klientiem vai svešiem cilvēkiem, bet gan to, kā mēs runājam ar cilvēkiem mums apkārt - draugiem un kolēģiem. Vai telefona saruna, kas beigta ar veiksmes vēlējumu vai ko tamlīdzīgu neatstātu mūs labākā noskaņojumā, nekā dažu ļoti iecienītais "davai"?

Spēks ir detaļās, un tieši no šādiem sīkumiņiem veidojas tas milzīgais informācijas blāķis, kuru katru dienu uzņem ikviens no mums, tāpēc šādām detaļām ir ļoti liela nozīme. Negatīva informācija uzkrājas un palēnām grauž mūs no iekšpuses. Tas mums nav vajadzīgs.

Ziemassvētkos man uzdāvināja Virgin impērijas izveidotāja Ričarda Brensona autobiogrāfiju, kuru es tā kā biju nolicis maliņā, lai nostāvās, tā sacīt. Vakar sāku to lasīt, un jāteic, ka ir visai aizraujoša. Kārtējo reizi uznāca vēlēšanās būt dzimušam gadus 40 ātrāk un kādā kaut nedaudz radošākā un iedvesmojošakā pasaules malā, dzelzs priekškara otrā pusē. :)

Kaislība sasniegt iecerēto, brīvā mīlestība un Tubular Bells, tas ir Virgin sākums. Un es šeit iedomājos par to, ka darbam tik tiešām ir jābūt kaislībai, lai sasniegtu vairāk, bet, manuprāt, ir jāatceras, ka ir starpība starp kaislību un darbaholismu. Pirmais iedvesmo, bet otrais beidz nost līdzcilvēkus un laika gaitā arī pašu darbaholiķi.

Nu kaut kā tā, jābeidz būtu ar kaut ko pozitīvu... :)

Lai viss izdodas... ;)