#36

RĪGA, 19.07.10. Nepagāja pat mēnesis, un atkal jauns ieraksts blogā. Tad, nu lūk, pēdējās divas nedēļas nogales tika aizvadītas divos pilnīgi atšķirīgos un tajā pašā laikā līdzīgos vasaras festivālos.

Pirmais bija jau sesto gadu Cēsu pusē notikušais Fonofest, kurā šogad viesojos pirmoreiz. Un patiesi, bija tā vērts. Lieliska mūzika, lieliska atmosfēra un patīkama kompānija. Tāpat arī viens dikti skaists personisks ieguvums. :) Nākamgad noteikti braukšu atkal!

Otrais bija par diviem gadiem jaunākais, bet vairākas reizes lielākais Positivus, kurš šogad, lai arī kopumā vērtējams pozitīvi un ar "noteikti bija tā vērts" atzīmi, tomēr lika nedaudz vilties. Esmu bijis visos Positivus festivālos, sākot no pirmā, kurš notika 2007. gadā. Toreiz to apmeklēja ļoti maz cilvēku, un jau tad bija skaidrs, ka tādu ekskluzivitāti ilgi atļauties nevarēs, un nākotnē ir iespējami tikai divi scenāriji. Pirmais - festivāls saglabā savu īpašo sajūtu un pēc pāris gadiem tiek slēgts, jo izmaksā pārāk dārgi. Otrais - festivāls kļūst masveidīgāks, mazāk ekskluzīvs un lielu daļu no tā apmeklētājiem sastāda vidējais Latvijas proletariāts, kuram šāds pasākums (kāds tas bija sākumā) ir daudzreiz par smalku.

Nu lūk, ja pirmos divus gadus Positivus bija nudien ekskluzīvs, tad pagājušgad, lielā mērā pateicoties Prāta Vētrai un Mobijam, tas jau bija kļuvis par masveidīgu pasākumu, bet vienalga bija saglabājis to īpašo Positivus sajūtu no pirmajiem diviem gadiem. Tur kaut kas patiešām bija, un likās, ka zelta vidusceļš būs atrasts.

Šogad vilties lika gan grupu saraksts pirmajā vakarā (esošās bija gana labas, bet absolūti nekā tāda wow), gan vidējais pasākuma apmeklētājs, gan arī dažas organizatoriskas lietas, par kurām vienkārši nebija padomāts. Pirmkārt, tas, ka uz Cēsu alus skatuves notiekošo normāli traucē baudīt kaut kāds bums bums no vecās estrādes, kur notiek kaut kādas sekundāras muļķības, otrkārt, sačakarētā pludmale. Ja visus iepriekšējos gadus, pludmale bija vieta, kur valda vai nu pilnīgs miers, vai arī aktivitātes notiek tikai vienā tās galā, tad šogad bardaks un troksnis bija visā pludmales garumā, kas galīgi nebija forši.

Nākamgad noteikti braukšu un tiešām ticu, ka Positivus Music komanda ņems vērā publikas atsauksmes un ir spējīgi atrisināt visas nebūšanas, ko viņiem no sirds arī novēlu! :)

Un jā, es ceru, ka arī Beach Party organizatori nākamgad radīs iespēju turpināt šo festivālu, jo es ļoti nevēlos, lai visa tā masa mestos uz Positivus, kas pretējā gadījumā varētu kļūt par vienīgo tāda mēroga festivālu Latvijā.

***

Visādi citādi man arī iet labi, no augusta sākuma atkal būšu darbā, un skatos uz to ar lielām cerībām un interesi, bet par to citreiz.

Turās! ;)

#36

 RĪGA, 11.06.10. Un tā tam, un tā tam būs griezties, kamēr pasaule sev vēl tic... :) Dzīve sākas šodien.

Vakar es aizgāju no savas pirmās pastāvīgās darbavietas. Un tas ir tik forši! Kādu brīdi padarbošos kā freelance, bet principā tiek meklēts arī pastāvīgs darbs skaistā birojā starp foršiem kolēģiem ar aizraujošiem projektiem. Esmu bruņojies ar dzelžainu apņēmību, tā kā viss būs. Kad, kur un kā, es vēl nezinu. Bet būs! :)

***

Vēl, kur gadījies, kur ne, iepirkās kārtējais pirmais golfiņš. Laikam šeit vēl neesmu to stāstījis, bet konkrētais auto modelis man dikti patīk. Tik ļoti, ka reiz izveidoju www.mk1.lv, kur tagad ir vēl gana daudz tādu pašu trako, kuriem tas auto kaut ko nozīmē.

Īsumā: Volkswagen Golf Mk1 Typ-17, LX komplektācija, 1,6L dīzelis, baigā šujmašīna. Tuvākajā laikā vajadzētu piesēdināt, nedaudz uzpulēt, vēl pāris vizuālu štellīšu un maucam vasarā!

***

Kas notiek tālāk? Otrdien piedalāmies Burnout.lv rīkotajā kontrolpuktu braucienā. Piektdien norisinās Drive Your Volkswagen To Work Day. Tā kā darbs man ir mājās, tad nekur jābrauc nebūs. Bet nē, īstais pasākums sāksies tikai vakarpusē Andrejsalā, programmā arī kolonnas brauciens cauri Rīgai, vēlāk Air-cooled Hippie Open Air Disco.

Nu tad! Lai visiem skaista vasara! ;)

#35

RĪGA, 17.05.10.

Imanta nevaid miris,
Viņš tikai ļergu pārdzēries dus
/Tautas parodija par A. Pumpura dzejoli/


Sāku ar dzejnieka vārdiem, bet nē, tas, draudziņ, nav par mani. Par šo blogu varbūt gan, bet varbūt tomēr nē. Lai nu kā, ieturēju zināmu pauzi. Kāpēc? Nu laikam jau tāpēc, ka bija ko darīt.

Kopš pēdējā ieraksta ir noticis daudz lielu lietu. Lielākā no tām - esmu aizmucis no vecākiem un uzsācis dzīvi savā dzīvoklī, bet tas nu tā. Pašam, protams, prieks. Dzīvoklis visai jauks, tikai jāremontē un jāiekārto gan. To gan es vairāk uztveru kā plusu, jo sakarā ar to man gadu nav jāmaksā īre, es varu visu iekārtot kā vien vēlos un arī beidzot izdarīt kaut ko ar rokām un paliekošu. Kādā no iepriekšējiem ierakstiem noteikti esmu atzīmējis to, ka tas man ir svarīgi.

Vēl pluss tādam variantam ir tas, ka dzīvoklis nav pilns ar vecām un tizlām mēbelēm, kuras daži izīrētāji uzskata par baigo plusu. :)

Vēl es esmu [jau trešoreiz] pieņēmis lēmumu mainīt darbavietu, un [šoreiz pa īstam] no 10. jūnija vairs nedarbošos loģistikā. Pagaidām nedaudz meklēju citu darbu, ir pāris varianti, bet neteikšu "hop", jo nekas vēl nav sarunāts. Lai nu kā, es uz to visu skatos pozitīvi un ticu, ka izdosies. :)

Ja jau pieskārāmies darbiem, tad atkal ir radusies doma uzsākt darba lietām veltīta bloga rakstīšanu. Līdz šim neesmu to sācis darīt slinkuma un kaut kādas nelielas nedrošības dēļ, bet laikam jau jāpamēģina, par ļaunu jau tiešām nenāks.



***

Gan jau tuvākajās dienās uzrakstīšu vēl ko, iespējams, pat ko prātīgu un vairāk nekā vienam cilvēkam aktuālu. Noslēgumā rekur jums kāds interesants videomateriāls, kurā redzams Ansamblis Ansamblis ar vokālistu Kasparu Upacieri pie mikrofona. Šādu video dēļ man tiešām reizēm ir žēl, ka deviņdesmito gadu sākumā es nebiju diez ko saprātīgā vecumā.

Aiiiiiziet!

#34

RĪGA, 29.03.10. Heh, tūliņ jau aprīlis klāt. Jauki. Turpinājumā par jaunāko, kas noticis manā dzīvē.

Aizvakar paviesojos Igaunijas otrajā lielākajā pilsētā Tartu, kur klubā Illusion apmeklēju grupas Prāta vētra koncertu. Ļoti patika un noteikti bija vērts turp doties. Lai gan koncerts bija Prāta vētras jaunā albuma angliskās versijas priekšāstādīšanas tūres sastāvdaļa, un Renārs ar publiku lielākoties komunicēja angliski, lielais latviešu daudzums apmeklētāju vidū darīja savu - no jaunā albuma tika spēlētas vien dažas dziesmas, lielākā daļa koncerta repertuāra bija labi zināma arī latviešu publikai, kas koncertu padarīja par lielisku emocionālu piedzīvojumu.

Turklāt, manuprāt, ir visai ekskluzīvi, ja grupa, kura bez problēmām spēj pulcēt 40 tūkstošus apmeklētāju savos Rīgas koncertos, atrodas tikai 5m no tevis, turklāt koncerts notiek ne pārāk liela izmēra klubā. Tieši šāds kluba formāts arī padarīja koncertu tik lielisku un patiesu, nekādas video mākslas un milzīgas skatuves, tikai mūzika, grupa un klausītāji. Bronza, Lidmašīnas un Čiekuri, tas ir spēks.

***

Nedaudz senāks, bet tomēr aktuāls notikums ir tas, ka esmu atradis dzīvokli, kurā tad kopā ar draudzeni mēģināsim dzīvot un sadzīvot. :) Izaicinājums tajā visā ir tāds, ka dzīvoklī ir jāveic remonts, kura nopietnākā sastāvdaļa būs vannasistabas izbūve. Jā, izbūve, jo pagaidām mani tur sagaida tikai tukša telpa ar trim trubām. Pārējās telpas ir nedaudz daudzsološākas, bet darba netrūkst arī tur.

Ir doma šo remonta procesu pēc iespējas vairāk dokumentēt, lai pašam pēc tam būtu uz ko atskatīties, un varbūt kādam citam noderīgi palasīt. Visus darbus, cik no tas būs manos spēkos, esmu ieplānojis veikt pats. Pagaidām mana pieredze aprobežojas ar tapešu līmēšanu un vadu vilkšanu. Bet būs labi, es esmu par to pārliecināts. :)

Pagaidām viss, mēģināšu jau tuvākajās dienās uzrakstīt vēl ko. ;)

#33

RĪGA, 18.03.10. Ilgāku laiku netiku rakstījis. Kurta Vonnegūta vārdiem runājot - tā gadās.

Šodien Cibā pacēlās diskusija par vārda "serveris" latvisko versiju. Teju loģiski, ka komentāros uzreiz sākās, Egdara Zalāna vārdiem runājot, ierēkšana par dažādiem latviešu jaunvārdiem. Manuprāt, jaunu vārdu veidošana latviešu valodā ir apsveicams process, turklāt, ja kāds vārds sākumā šķiet smieklīgs, tad pēc kāda laika tas parasti tomēr nonāk ikdienā lietojamo vārdu krājumā.

Tā ir gan ar datoru un zīmolu, gan būs ar mēstuli un lielu daļu citu jaunvārdu. Un tie, kas pukst, ka tas nekam neder, un īstie IT vīri vienmēr runā un runās angliski, tie droši var ieskriet sienā un sākt arī ikdienas sarunās lietot kādu citu valodu.

Vispār pēdējā laikā valodas jautājums man ļoti sāp. Īpaši traģiska aina paveras, ja palasa kādu diskusiju forumu. Piemēram, to pašu Burnout.lv, kur veselai varzai lietotāju ir ļoti smagas problēmas ar priedēkļa "vis" atšķiršanu no lietvārda "viss", un tā tālāk... Par vārda "dēļ" novietojumu teikumā pat nerunāsim, jo ar to netiek galā pat cilvēki, kuriem teorētiski būtu jāprot runāt un rakstīt pareizi - radio ētera dīdžeji un žurnālisti.

Nu smagi. Uz šāda fona kaut kāds patriotisms sāk likties visai smieklīga padarīšana. Īpaši jau tad, ja kādam rakstīt nepratējam ienāk prātā mani pamācīt ar vārdiem, ka dzimteni esot jāmīl.

Gan jau visai drīz būsim nonākuši tik tālu, ka normāla rakstītprasme lielai daļai sabiedrības būs aptuveni tikpat neizprotama joma kā, piemēram, jurisprudence vai medicīna.

Kaut kā tā.

#32

RĪGA, 03.03.10. Labrvakar! Marts ir sācies, viss it kā ir forši, bet atkal snieg. Bet tas nu tā, saka jau, ja cilvēkiem neesot par ko runāt, tad tie sāk runāt par laika apstākļiem. Tik zemu mēs šovakar varētu nenolaisties. :)

Iesākumā nedaudz par klusumu. Es noteikti neesmu pirmais, kas to apgalvo vai ir atklājis, bet es esmu pārliecināts, ka klusums drīz kļūs (ja vēl nav kļuvis) par vienu no vērtīgākajām parādībām mūsu dzīvē. Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka mani kaitina visādi trokšņi, īpaši tādi, kas ir monotoni un ilglaicīgi. Spilgts piemērs ir telefona un datora lādētāji, tie ir impulsu barošanas bloki, kuros iekšā kaut kas skan (sīc)... Un pat tad, ja telpā ir nosacīts klusums, es šādas skaņas tomēr dzirdu, un tās, tautas valodā runājot, vienkārši besī.

Pieļauju, ka tas ir tīri individuāli, vai mēs tādus sīkumus sadzirdam, bet, manuprāt, pat tad, ja apziņa šos trokšņus neuztver (cik atceros, kādreiz es tam nepievērsu uzmanību), kaut kādā bezapziņā tomēr tie līdz smadzenēm nonāk un, tēlaini izsakoties, kā tādi mazi dzenīši kaļ jūsu pēdējās nervu paliekas. :)

Tāpēc es esmu sācis pie pirmās izdevības slēgt ārā visus lādētājus un citu tehniku, stand-by ir viens no lielākajiem mūsdienu murgiem, īpaši jau tad, ja padomā par lieko elektrības daudzumu, kas tiek patērēts. Tad nu varbūt ietaupīsies kāds nervu gals un arī kāds vats.

Šī dziesmiņa gan nav par augstāk rakstīto, bet nosaukums atbilstošs un arī skan visai jauki.

Pirms dažām dienām pabeidzu lasīt Ričarda Brensona autobiogrāfiju "Losing My Virginity". Patika. Īpaši to šeit neapspriedīšu, bet, ja ir iespēja, palasiet, ir interesanti. Patiesībā no šīs grāmatas varam mācīties to, ka dzīvei nebūtu jāsastāv tikai no naudas un biznesa, kas vadīts sēžot ādas krēslā tumšā uzvalkā. R. Brensons ar savu darbu ir parādījis, ka tādas biznesa impērijas kā viņa Virgin vadīšanu var apvienot ar lielisku un piedzīvojumiem pilnu atpūtu, kā arī ar vērtīgiem un aktuāliem labdarības projektiem, turklāt to var izdarīt tā, ka šīs aktivitātes lieliski palīdz viena otrai.

Šodien sāku lasīt noteiktās aprindās teju vai leģendāro Frederika Beigbedera romānu "14,99 €", kurš gan plašāk pazīstams ar savu pirmo nosaukumu "99 Franki". Tad jau redzēs, kā būs, bet pagaidām šķiet daudzsološi.

Turās! ;)

#31

RĪGA, 28.02.10. Sākas februāra pēdējā diena, kaut kādā veidā rēķinot, varētu sanākt, ka šovakar jau 1/6 daļa šī gada būs nolauzta. Ceru, ka veiksmīgi.

Pāri mums trieks ir šis mākslīgais prieks,
Kā lai te nejūtos lieks?

Labvēlīgais Tips ir viena no visnenovērtētākajām latviešu grupām, īpaši jau tad, ja runājam par agrāko gadu daiļradi.

Arlabunakti.

#30

RĪGA, 25.02.10. Labvakarrr! Šodien mani reāli nokaitināja Dienas raksts par to, ka esot jālikvidē viena maršruta abonementa biļete pilsētas transportā, jo tā radot neērtības pasažieriem. No tā izriet jautājums - kā šī biļete varētu radīt neērtības? Un ja tā tiešām tādas rada - tad ar ko tās radītās neērtības ir lielākas par tām, kuras varētu radīt cita veida biļetes? Labi, pie malas filozofiju!

Fakts ir tāds, ka ar šāda līmeņa tekstiem SIA Rīgas Satiksme, pareizāk sakot, tās komunikācijas daļas vadītāja Iluta Bērziņa mēģina attaisnot kārtējo lēmumu, kura uzdevums ir iekasēt pēc iespējas vairāk naudas no Rīgas sabiedriskā transporta lietotājiem. Un esmu pārliecināts, ka šis lēmums tāds nav pēdējais.

Jau tagad tiem, kas sabiedrisko transportu izmanto pērkot atsevišķas biļetes, daudz izdevīgāk ir izmantot maršruta taksometru pakalpojumus, jo, piemēram, SIA "VAS SV" apkalpotajā maršrutā biļete maksā Ls 0,45. Šajā kontekstā interesants ir fakts, ka maršruta taksometru operatori nesaņem pilsētas dotācijas, turklāt, to biļešu cenas jau labu laiku ir palikušas nemainīgas, kamēr SIA Rīgas Satiksme savus tarifus maina ar apbrīnojamu regularitāti. Un nebūt nav tā, ka maršruta taksometri vienmēr būtu bijuši lētāki par sabiedrisko transportu - drīzāk otrādi, brauciena cena manis iecienītajā 238. maršrutā diezgan ilgus gadus bija par vismaz pieciem santīmiem augstāka, nekā autobusā vai tramvajā. Pēdējoreiz tas tā bija laikos, kad pilsētas sabiedriskā transporta viens brauciens maksāja 40 santīmus. Tagad šī summa ir pieaugusi līdz 70 santīmiem, taču mikriņš kā maksāja tolaik savus četrdesmit piecus, tā maksā arī vēl šodien.

Un nevajag teikt, ka pilsētas sabiedriskais transports maksā 50 santīmus par braucienu, kā to cenšas iestāstīt viena vai otra amatpersona. Parādiet man vietu, kur es varu iegādāties vienu braukšanas biļeti par 50 santīmiem, un es ņemšu savus vārdus atpakaļ.

Nu lūk - secinājums ir tāds, ka, kamēr uz ielu stūriem nesāks degt RS autobusi un kamēr iedzīvotāji nesaņemsies kārtīgam dumpim ar Molotova kokteiļu piedalīšanos, nekas nemainīsies. Tikmēr tādi cilvēki, kā Leons Bemhens un pārējā RS vadība, turpinās uzdzīvot uz tautas rēķina, un tādas meitenes, kā Iluta Bērziņa no RS komunikācijas daļas, turpinās savas priekšniecības uzdevumā mums melot un mēģināt mūs kaut kā apčakarēt.

Un runas par nevardarbīgu pretošanos man tiešām šķiet smieklīgas. Piedodiet, bet nodziedot Gaismas Pili vai Daugav's abas malas, nekas ievērības cienīgs nenotiks. Kamēr latviešu tauta nemetīs pie malas savus dziedātāju tautas kompleksus, nekas nemainīsies.

Protams, tas prasa laiku. Tāpēc jāpiekrīt pēdējā TVNET aptaujā paustajam vairākuma viedoklim, ka Latvija kļūs par labāku vietu dzīvošanai tikai pēc vairākām paaudzēm. Protams, ar nosacījumu, ka no augšminētās tautas kaut kas vēl būs palicis pāri.

#29

RĪGA, 24.02.10. Tere päevast! Šodien, 24. februārī ir Igaunijas Republikas Neatkarības pasludināšanas 92. gadadiena. Tāpēc es vēlētos apsveikt visus igauņus šajos svētkos un manas bijušās skolas audzēkņus ar brīvdienu! :)

***

Vakar vakarā Latvijas Nacionālajā operā tika izdalītas gadskārtējās Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas. Rezultātus īpaši nekomentēšu tā vienkāršā iemesla pēc, ka es šoreiz tam sekoju samērā pastarpināti un tiešām neatceros, kurš ko beigu beigās saņēma.

Pats pasākums (vismaz TV ekrānā) likās tāds samērā krīzisks, Freda joki man gan lielākoties likās smieklīgi, bet no zāles smiekli atskanēja tikai retā brīdī (varbūt vainīga apskaņošana?), visa pārējā noskaņa arī līdzīga. Bet nu gan jau nākamgad. :)

© Latvijas Mobilais Telefons

Vēl nedaudz senāk - svētdienas vakarā Latvijas Neatkarīgās televīzijas skatītāju vērtējumam tika nodots jauns televīzijas raidījums jeb, kā tagad mēdz teikt, šovs "O!Kares Akadēmija", kurš mums kārtējo reizi parādīja, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Proti - akadēmija būtībā ir tā pati "Talantu Fabrika", tikai krāsas un sponsori citi. Viss pārējais - kameras, telpas un formāts - tādi paši.

Lai nu kā, mums bija iespēja arī skatīt raidījuma dalībnieku priekšnesumus pirmajā koncertā, un jāteic, ka biju nedaudz pozitīvi pārsteigts, jo pirms tam domāju, ka būs trakāk, bet nē, televizors ārā jāslēdz uzreiz nebija. Pārcilājot atmiņas par vecajām Fabrikām, gan kaut kā atceros, ka tur vienam otram līmenis bija ievērojami zemāks.

Turklāt, ja jāsalīdzina šis raidījums ar bezgaumības un spīdīgo kruzuļu triumfu TV3 ēterā, tad O!Kartes Akadēmiju vismaz ir kaut kāds prieks skatīties, jo te darbojas forši jaunieši (metenes arī samērā smukas, skat. att.), kuriem visa dzīve vēl priekšā, nevis visādi personības identitātes krīzes nomākti kultūristi, aktieri un "stilisti". :)


Bet noteikti ir gana daudz citu iespēju pavadīt svētdienas vakaru saturīgāk. Lai izdodas! :)

P.S. Ir vēl pāris jaunumi un dažas štelles sadarītas, bet par to citreiz, kad būs vairāk ko izstāstīt.